Īres kontrole - kļūda jau pašā pamatā

Leģislāciju denacionalizēt Padomju Savienības atsavinātos īpašumus nedrīkst uzskatīt kā denacionalizācijas aktu. Nosaucot to par denacionalizācijas aktu, mēs radam iespaidu, ka tas, kas tika darīts ar īpašumiem iepriekš, bija legāli. Bet, ja tā, tad kāpēc mums būtu vajadzīga leģislācija to mainīt? Tad jau bijušās Padomju Savienības likumi un legālais statuss varētu vienkārši tikt uzskatīts par derīgu. Tas, protams, tajos laikos zināmu iemeslu dēļ, netika tā darīts. Denacionalizācijas aktu vajadzēja uzskatīt kā nozagto īpašumu atdošanu to likumīgajiem īpašniekiem un nevainīgo īrnieku kompensēšanu. Tas būtu bijis daudz godīgāks sākuma punkts. Tie īrnieki, kuri pēc šī denacionalizācijas procesa atradās privātīpašnieku namos, varēja pieprasīt tādu kompensāciju, lai izlīdzinātos viņu un valsts dzīvokļos dzīvojošo īrnieku apstākļi, vai pat nedaudz vairāk, lai tiktu kompensētas viņu pārvākšanās papildus izmaksas. Tādejādi namīpašniekiem būtu nodrošināta pilnīga rīcības brīvība darīt ar saviem namiem to, ko atļauj brīvais tirgus. Mēs visi būtu jau agrāk sajutuši nekustāmā īpašuma brīvā tirgus piedāvātos „labumus”: vairāk jaunus un atjaunotus izīrējamos namus. Brīvais tirgus izīrējamo namu sfērā ir vienīgais ceļš, kas nodrošinātu šajā jomā pieejamo resursu racionālu un godīgu izmantošanu. Tas novērstu situācijas, kad privātie namīpašnieki tiek spiesti subsidēt pat bagātos īrniekus, kuriem pašreizējā situācijā ir vairāk apdzīvojamās platības nekā nepieciešams, tomēr viņi turpina izmantot šo priekšrocību, jo to atļauj īres cenas, kas tiek turētas zem brīvā tirgus cenām.

Latvijā 60 gadu laikā nav uzcelts gandrīz neviens jauns privāts izīrējamais daudzdzīvokļu nams un, visticamāk, ka neviens netiks uzcelts arī nākotnē, ja vien cilvēki, kuri būtu gatavi to darīt, nesajutīs ekonomisku brīvību izīrēt savus īpašumus par tādu cenu, kāda viņiem pašiem liekas pieņemama. Brīvība atmaksājas! Tomēr valdības šķēršļi, kas likti šai brīvībai, maksā dārgi.

Ja mēs kā sabiedrība esam pieļāvuši kļūdu, tad mums tas jāatzīst un jāizlabo šī kļūda. Ja bija kļūdaini diferencēt īrniekus, kuri dzīvoja tagadējos īres namos, un tos, kuri dzīvoja valsts dzīvokļos, atļaujot privatizēt tikai valsts dzīvokļus, tad šī problēma ir jāuztver tieši un ir jāizmaksā kompensācija tiem cilvēkiem, kuri nevarēja privatizēt savus dzīvokļus un kuri joprojām dzīvo privātīpašnieku izīrētajos dzīvokļos. Tas ir jādara no valsts kopējiem ienākumiem, tādejādi mēs visi Latvijā dzīvojošie cilvēki palīdzētu labot šo kļūdu. Tieši šāds ir pareizais risinājums- par šo pieļauto kļūdu mēs maksātu visi no valsts kopējiem ienākumiem (tādejādi arī mūsu maksātajiem nodokļiem), bet arī iegūtu visi no tā, ko sniegtu brīvā tirgus funkcionēšana izīrējamo dzīvokļu sfērā. Neatkārtosim savu kļūdu un neturpināsim mīdīt kājām namīpašnieku intereses, kā diemžēl tiek darīts nu jau 60 gadus! Tas, ka namīpašnieki tiek uzskatīti par bagātiem (bieži vien kļūdaini), nav pietiekams iemesls viņus ienīst vai diskriminēt. Viņi, tieši tāpat kā visi citi, ir cilvēki.

Var tikt izvirzīts loģisks arguments, ka arī namīpašniekus vajadzētu kompensēt par zaudējumiem, ko, pastāvot tiesību ierobežojumiem, viņi piedzīvoja kopš denacionalizācijas procesa sākuma, subsidējot savus īrniekus, kuri dzīvoja viņu īres namos. Tiek arī spriests, ka vajadzētu kompensēt arī tos visus īrniekus, kuri agrāk dzīvoja denacionalizētajās mājās, tikpat daudz, cik pašreizējie šo namu iemītnieki tiktu kompensēti. Tomēr saskaroties ar šiem jautājumiem, parādās daudzas praktiskas dabas problēmas, iekļaujot sevī gan pabalstu novērtēšanu, dažādu datu pārbaudīšanu un dažādus kompromisus, kas jau ir panākti, ieskaitot tādus, kas veikti saistībā ar māju pārdošanu jauniem īpašniekiem. Jaunie īpašnieki saņēma cenas atlaidi sakarā ar eksistējošajiem, ar likumu noteiktajiem namīpašnieku ierobežojumiem. Kā ekonomiski praktisks risinājums no valdības puses tika ieteikta politika, kas līdzinājās eksistējošo dzīvokļu vērtības sadalīšanai starp īrniekiem un namīpašniekiem proporcijā 1:1 jeb 50/50. Likumīgie īpašnieki atguva savus īpašumus, bet tika piespiesti subsidēt savus īrniekus gandrīz 12 gadus. Tādejādi kopsummā šī nauda, kas tika subsidēta īrniekam, nereti sastādīja pat apmēram pusi no dzīvokļa vērtības, kurā viņš dzīvoja. Daudzi īrnieki pieņēma vienreizēji izmaksātu kompensāciju, lai segtu pārvākšanās izdevumus. Tie, kuri nepārvācās, ieguva apmēram tāda paša lieluma kompensāciju netiešā veidā no namīpašniekiem, kuri, nevarēdami noteikt brīvā tirgus īres cenu, katru mēnesi visus šos gadus subsidēja savus īrniekus. Tā kā namīpašnieki nekādu kompensāciju par šo netaisnību nepieprasa, es koncentrēšu savus komentārus un ieteikumus uz alternatīvām, kā īrnieki var tikt kompensēti.

Pašreizējās leģislācijas mērķis ir palīdzēt tikai tiem, kuri ir nabadzīgi. Tikai tie, kuru ienākumi ir zemāki par kādu noteiktu ienākumu līmeni, var saņemt palīdzību. Tomēr tas izslēdz palīdzības sniegšanu lielākajai daļai īrnieku, kuri dzīvo īres namos. Tiek ierosināts, ka palīdzības sniegšanas līmenim jātiek paaugstinātam, lai iekļautu visus tos, kuri nevar atļauties īrēt dzīvokli par brīvā tirgus cenām, un īres griestiem jāturpina pastāvēt tik ilgi, kamēr valdība uzceļ pietiekami daudz sociālo namu. Pieņemot šādu risinājumu, tā būtu atgriešanās pie Padomju Savienības politikas un tādejādi neprasa nekādus turpmākus komentārus. Uz nabadzības ideju balstītai risinājuma politikai ir divas problēmas. Pirmkārt, rodas grūtības, nosakot, kurš īsti ir nabadzīgs. Otrkārt, netiek atzīta un kompensēta valdības pieļautā kļūda, pieņemot diskriminējošu politiku attiecībā uz namīpašnieku namos dzīvojošajiem īrniekiem. Kāda varētu būt kompensācijas politika?

Kompensācija varētu tikt balstīta uz to vērtību, ko īrnieki zaudēja valdības diskriminējošās politikas dēļ. Pieņemsim, tiek aprēķināts, ka cilvēki, kuri varēja privatizēt valsts dzīvokļus, katrs ieguva 2 000 latus vairāk, nekā dzīvokļa patiesā vērtība, ieskaitot godīgu tirgus cenu privatizācijas sertifikātiem. Mēs arī pieļaujam to, ka namīpašnieku namos dzīvojošie īrnieki netiešā veidā 50% no kompensācijas jau ir saņēmuši, daudzus gadus maksājot zemāku īri. Sanāk, ka šiem īrniekiem katram ir nepieciešama 1000 latu kompensācija. Vēl atliek divi jautājumi- kam šī kompensācija būtu jāsaņem, un vai ir jāievieš arī soda procenti par to, ka šie maksājumi nav tikuši izsniegti agrāk. Varētu tikt apskatīti sekojoši standarti. Maksājumi tiktu izsniegti visiem, kuri ir vecāki par 7 gadiem, dzīvo namīpašnieku izīrētos dzīvokļos un kuri jau sen pirms denacionalizācijas procesa uzsākšanas ir deklarējuši konkrēto dzīvokli kā savu dzīvesvietu. Tas varētu tikt darīts, sākot ar 2005. gada 1. janvāri. Lai pieteiktos uz kompensāciju, būtu nepieciešami šādi dokumenti: 1) dzimšanas apliecība; 2) denacionalizācijas dokumenti; 3) īres līguma kopija; 4) pases kopija vai kāds cits personu apliecinošs dokuments; 5) dokuments par soda procentiem sakarā ar kompensācijas nesaņemšanu uzreiz pēc denacionalizācijas procesa uzsākšanas. Nevienam no šiem dokumentiem nevajag būt notarizētiem un būtu nepieciešama speciāla nekustamā īpašuma aģentūra, kas apstiprinātu un pārbaudītu visus dokumentus. Esošajiem 1000 Ls būtu nepieciešams pievienot vēl 35% jeb 5% gadā par septiņiem gadiem (soda procenti par kompensācijas neizmaksāšanu agrāk). Pieņemot, ka kompensējamo cilvēku skaits ir 50 000, kopējā summa būtu 67 500 000 lati. Ja tiek aprēķināts, ka tīrais guvums ir tikai 500 lati un nav jāmaksā nekādi soda procenti, tad kopējā summa būtu 25 000 000 lati. Jebkurā gadījumā tīrās valdības izmaksas būtu mazākas par nulli, jo valdības ienākumi šajā procesā tiktu paaugstināti lielākā apjomā nekā izmaksātās kompensācijas. Šie valdības ienākumi paaugstinātos sakarā ar pievienotās vērtības, ienākumu un sociālās drošības nodokļu palielināšanos, pieaugot māju renovāciju apjomam un dzīvokļu pārdošanas transfēru rezultātā iegūtajiem nodokļiem. Pieņemsim visizdevīgāko gadījumu, kad visi dzīvokļi tiktu atjaunoti un remontēti jau pirmajā gadā par vidējo cenu 15 000 lati, bet vēlāk šie dzīvokļi katrs tiktu pārdoti par 45 000 latiem, tādejādi paaugstinot ar nodokļiem apliekamo summu par 30 000 latiem. Tālāk pieņemam, ka visi nodokļi, kas kopā jāmaksā renovācijas procesā, ir 25% no kopējās summas. Tādejādi valdības ienākumi būtu sekojoši.

20 000 (dzīvokļu skaits) * 15 000 lati ( vidējās renovācijas izmaksas) = =300 000 000 Ls (renovācijas izmaksu kopējā summa).

Tālāk: 300 000 000 (kopējā summa) * 25% (nodokļi) = 75 000 000 Ls.
Pēc renovācijas: 20 000 (dzīvokļu skaits) * 45 000 Ls (atremontētā dzīvokļa cena) =900 000 000 Ls.

900 000 000 (kopējie ienākumi) * 2% (transfēra nodoklis)= 18 000 000 Ls.
20 000 dzīvokļi, kas katrs tagad ir par 30 000 Ls vērtīgāki sastāda 600 000 000 latu pieaugumu nekustāmajam īpašumam, kas tiek aplikti ar nodokli 1% apmērā. Tātad 1% * 600 000 000 = 6 000 000 Ls. Gala rezultāts: Renovācijas nodokļi 75 milj. LVL, transfēra nodokļi 18 milj. LVL, nekustāmā īpašuma nodoklis 6 milj. LVL. Summā sanāk 99 000 000 Ls. Protams, ka šie valdības ienākumi tiktu iegūti vairāku gadu laikā un sākotnēji būtu mazāki, nekā šī kopējā summa, bet jebkurā gadījumā augstākminētie ienākumi ir tikai tiešie ienākumi. Ir neskaitāmi daudz netiešo ienākumu, kas ir saistīti ar šo procesu. Juristiem, baņķieriem, notāriem būtu vairāk darba. Visiem, kuri ir tieši vai netieši iesaistīti šajā procesā, būtu vairāk naudas, ko tērēt vai investēt, kas, protams, palielinātu valdības nodokļu ienākumus. To sauc par multiplikatora efektu. Tas viss tiktu panākts, tieši tāpat, kā 6 000 000 Ls gada pieaugums nekustāmā īpašuma nodokļiem.

Vienkāršs ieteikums: Brīvību tagad! Vairs nekādu totalitārisma programmu, kas mums nosaka, ko drīkstam ražot, pirkt, pārdot, vai kādas cenas mēs drīkstam prasīt par saviem produktiem vai nekustāmo īpašumu. Nekādu teroru pret namīpašniekiem, iesaistot īrniekus! Izrādīsim cieņu kapitālistiem! Sniegsim viņiem brīvību, lai viņi varētu izmantot savu kapitālu (dažreiz pat to, ko iekrājuši viņu senči). Mēs katrs vēlamies justies brīvi, tāpēc atļausim arī viņiem izjust šo brīvību. Pārstāsim vienmēr visur vainot citus un celsim savu nākotni uz harmoniskas brīvības pamatiem!

Vilnis Lauriņš
namīpašnieks