Īres griestu kontrole: Veco kļūdu turpināšanās vai jauns brīvā tirgus risinājums?

Induļa Emša valdība mēģina pagarināt esošo īres griestu kontroli par vēl divarpus gadiem līdz 2007. gada 1. jūlijam. Es lūdzu jūsu atbalstu, lai noraidītu šo ierosinājumu.

Valdība uzskata, ka šis papildus laiks ir vajadzīgs, lai ieviestu programmas, kas aizsargātu trūcīgos īrniekus, kas šobrīd dzīvo denacionalizētajos namos: zemus kredīta procentus dzīvokļa pirmajai iemaksai; pārdalīt resursus, lai uzbūvētu vairāk valsts mājokļus. Apmēram 3% Latvijas iedzīvotāju dzīvo denacionalizētajos dzīvokļos un 69.8% no šiem iedzīvotājiem jeb 20,000 ģimeņu dzīvo Rīgā.

Neviena valdības iestāde nav publicējusi datus, cik no šīm 20,000 ģimenēm: ir patiešām nabadzīgas; pieder vairāk par vienu dzīvokli; papildus dzīvoklim pieder māja; ir pieejams patvērums pie draugiem vai radiem; apdzīvo lielāku platību nekā tas ir nepieciešams, jo ir iespēja maksāt zemāku īri nekā tas būtu brīvā tirgus apstākļos; vai arī, ar ļoti mazu palīdzību varētu atrast citu mājokli, ja par īri būtu jāmaksā tirgus cena. Kāpēc tā?

Ja valdība patiešām nolemtu subsidēt nabadzīgos iedzīvotājus, tad šai subsīdijai, protams, vajadzētu nākt no nodokļu ienākumiem. Tas ir neapšaubāmi un pašsaprotami. Kāpēc tā netiek darīts? Lieta tā, ka denacionalizēto namu īpašnieki atkal var tikt spiesti subsidēt kā nabadzīgos, tā arī bagātos īrniekus. Tas līdzinās diskriminējošam nodoklim, kas palīdzētu gan nabadzīgajiem, gan bagātajiem.

Rīgas Dome ir norādījusi, ka atļaus visiem denacionalizēto namu īrniekiem pieteikties rindā uz valsts dzīvokļiem, neskatoties uz viņu finansiālo stāvokli. Kāpēc? Tas ir pašsaprotami. Ar šādiem lēmumiem sociālistiem, kas šobrīd ir pie varas Rīgā, ir iespēja nopirkt vēlētāju balsis, izmantojot mūsu nodokļos samaksāto naudu.

Valdība vēlas iegūt šī elektorāta balsis, izmantojot namīpašnieku īpašumtiesības, manas tiesības ieskaitot. Kauns! Pagājuši jau 7 gadi, kas turklāt pagarināti vēl par 3 gadiem, kuru laikā īres griestu kontrolei vajadzēja beigties. Vairāk laika nav vajadzīgs. Lielākā daļa politiķu atzīst, ka palielinātie nodokļu ienākumi, eksistējot brīvajam tirgum namīpašumu sfērā, būtu vairāk nekā pietiekami, lai subsidētu patiesi nabadzīgus īrniekus vai lai izmaksātu vienreizējas kompensācijas visiem tiem īrniekiem, kuri, dzīvojot īres namos, nebija spējīgi privatizēt savus dzīvokļus.

Bet kāpēc tad par to vēl ir publiskas diskusijas? Ja jau brīvais tirgus ir labāks Latvijai nekā valdības noteiktie ierobežojumi, tad kāpēc ir tik grūti ieviest brīvā tirgus apstākļus? Brīvā tirgus apstākļi palīdz visiem, bet ne kādam īpaši. Nav vispārēju iebildumu pret brīvo tirgu. No otras puses, valdības ierobežojumi ir vērsti uz skaidri nosakāmu grupu. 3% no Latvijas iedzīvotājiem, kas dzīvo denacionalizētajās mājās, ir skaidri saskatāms elektorāts, kam ir vairāk balsu nekā namīpašniekiem, kas ir mazāk kā viena desmitdaļa no 1% Latvijas iedzīvotāju.

Valdības ir unikālas tādā ziņā, ka tām ir likumīgas tiesības lietot piespiedu spēku. Kur tas tiek darīts, lai aizsargātu iedzīvotājus un viņu īpašumu no kriminālnoziedzniekiem un ārzemju iebrucējiem, gandrīz ikviens atbalsta valdību. Kur tas tiek darīts, lai atņemtu namīpašniekiem viņu tiesības uz savu īpašumu un atdotu tās gan nabadzīgajiem, gan bagātajiem īrniekiem, lai pie varas esošie pašreizējie politiķi nopirktu viņu balsis nākamajām vēlēšanām, man jājautā: kā tas atšķiras no parastas zādzības, ja es kā namīpašnieks nepiekrītu tam, ka manas īpašumtiesības tiek atdotas maniem īrniekiem?

Valdībai ir tiesības noteikt, kas ir un kas nav zādzība. Tomēr viņiem nav iespējas noteikt ētikas normas. Ētikas normas rodas un sabiedrībā tiek pieņemtas savādākā veidā. Kad daži politiķi grib iegūt 3% balsu, diskriminējot vienas desmitdaļas no 1% pārējo Latvijas iedzīvotāju īpašumtiesības, man jālūdz jūs pārdomāt to, ko jūs darāt. Šī darbība morāli ir tas pats, kas zādzība. Ja jūs šo atbalstāt, es uzskatīšu, ka jūs ņemat manu īpašumu bez manas atļaujas. Es uzskatīšu, ka jūsu morāle ir tāda pati kā tiem, kas nacionalizēja īpašumus padomju okupācijas laikā. Es nopirku īpašumtiesības no likumīgajiem mantiniekiem 1995. un 1996. gadā, kad īres griestu kontrolei bija jābeidzas 2001. gadā. Ja jūs turpināsiet atņemt man manas tiesības uz īpašumu, jūs negūsiet nekādu labumu no šīs zādzības. Jums nāksies maksāt lielu cenu gan politiski, gan morāli.

Latviešiem ir daudz augstāki ētikas standarti un viņi ir gudrāki nekā lielākā daļa politiķu par viņiem domā.