Ievads

Šo tekstu var brīvi kopēt gan veselu gan pa daļām kamēr ir ievēroti sekojošie ierobežojumi. Oriģinālais teksts nedrikst būt pārtaisīts. Brīvība-net ir jāatzīst kā autors tekstam un gadījumos kad izmantojiet tekstu internetā ir jabūt atsaucēm uz mūsu mājaslapu.

Šis raksts ir par īres maksas kontroles politiku un tās izraisītajām sekām. Šobrīd Latvijā šis jautājums ir ļoti aktuāls, tāpēc piedāvājam kombinētu rakstu, kas sastāv no Henrija Hazlita (Henry Hazlitt) grāmatas „Ekonomika vienā lekcijā” nodaļas tulkojuma, kas papildināts ar mūsu pašu tekstu un viedokli par šo jautājumu. Mērķis ir pierādīt cilvēkiem, cik absurda un ekonomiski paradoksāla ir cenu griestu atbalstīšanas politika. Namīpašnieki tiek diskriminēti, viņi ir spiesti subsidēt savus īrniekus, kas pamatā ir valsts funkcija. Tiek ierobežots brīvais tirgus nekustāmā īpašuma sfērā, potenciālie namīpašnieki tiek demotivēti būvēt jaunas ēkas, bet esošajiem namīpašniekiem nav ne motivācijas, ne līdzekļu vecās ēkas atjaunot. Ir svarīgi, ka šo jautājumu pašos pamatos izprot ne tikai tieši ieinteresētās puses, bet arī visa sabiedrība kopumā. Tieši tāpēc mēs piedāvājam šo rakstu ikvienam sabiedrības indivīdam, lai viņš spētu saskatīt ne tikai tiešās šīs politikas sekas īsā laika periodā uz kādu konkrētu ekonomisko grupu, bet arī ilglaicīgā periodā izraisītās sekas uz visu sabiedrību kopumā.

Nevienam nav noslēpums, ka trūcīgie īrnieki (tajā skaitā daudzi pensionāri) mēģina pretoties īres cenu griestu atcelšanai, vāc parakstus, lai sūtītu valdībai, kā arī pauž absurdus argumentus, kuriem nav absolūti nekāda ekonomiska pamatojuma. Bet arī otrai šajā aktuālajā jautājumā iesaistītajai pusei nav jāstāv malā, bet gan ir jārīkojas. Tieši tāpēc mēs esam izveidojuši darba grupu, kas ar līdzīgu rakstu palīdzību cer ieviest skaidrību šajā jautājumā un pulcēt arvien vairāk piekritēju, lai cīnītos pret šo un līdzīgām valsts politikām, kuras atbalsta kādu vienu ekonomisku grupu uz citas grupas rēķina. Pastāvot šādām valdības izstrādātām politikām, neviena privātā sfēra nav pasargāta no līdzīgām diskriminējošām politikām. Mēs ceram pievērst ne tikai namīpašnieku, bet arī visu privāto sfēru pārstāvju uzmanību un aicināt viņus pievienoties tiem, kuri atbalsta ekonomiskas brīvības un brīvā tirgus pastāvēšanu mūsu valstī.

Kā funkcionē īres maksas kontrole

Valdības māju un dzīvokļu īres kontrole ir īpaša cenu kontroles forma. Lielākā daļa šīs kontroles seku ir būtībā tādas pašas kā jebkurai citai cenu kontrolei, bet dažas no tām prasa īpašu izskatīšanu.

Īres kontrole mūsu valstī ir mantojums no Padomju Savienības, kad Latvijā pastāvēja totalitārs režīms un brīvais tirgus neeksistēja. Visiem bija „vienādas tiesības” un eksistēja plaša cenu kontroles politika. Viss tika kontrolēts. Ražotāji tika ierobežoti ar dažādām diskriminējošām cenu politikām, bieži vien patērētāji nevarēja nopirkt tik daudz preču, cik to atļāva viņu ienākumi, jo daudzas preces pārdeva „uz skaita” vai par taloniem. Pastāvēja daudzu preču deficīts. Kas attiecas uz apdzīvojamajām ēkām, īres maksa tika noteikta daudz zemāka nekā tā būtu bijusi brīvā tirgū. Cenas nereti pat bija zemākas, kā apdzīvojamās platības ekspluatācijas izmaksas. Bet tas nevienu neuztrauca, jo nekas taču nebija privāts- viss piederēja „Mātei Krievijai”.

Latvijai atgūstot neatkarību, mūsu valsts palēnām sāka pāriet uz brīvā tirgus ekonomiku. Nav vērts atreferēt, kā tas notika, jo mūsu interešu degpunktā ir īres maksas kontroles jautājums. Brīvais tirgus Latvijā ir attīstījies, ieviesusies kapitālistiskā sistēma un pazīmju, ka Latvijā kādreiz eksistējis totalitārs režīms, ir palicis visai maz. Un tomēr, viena no retajām totalitārisma pazīmēm ir joprojām eksistējošā īres maksas kontrole. Eksistējot brīvai valstij, kādreizējie namīpašnieki sāka atgūt viņiem piederošos īpašumus, kas totalitārisma režīmā viņiem vienkārši tika atņemti. Protams, ka viņi vēlējās saņemt pieņemamas īres maksas, lai namus varētu atjaunot un uzturēt atbilstošā kārtībā. Tomēr bija skaidrs, ka pilnīga īres griestu atcelšana būtu milzīgs šoks visiem īrniekiem un sabiedrībā izraisītu sašutumu. Tāpēc tika nolemts, ka īres griesti ir jāatceļ pakāpeniski. Nu ir pienācis brīdis, kad arī īres namu un dzīvokļu sfērā būtu jāiestājas brīvajam tirgum ar pilnīgu konkurenci un neatkarīgu piedāvājuma un pieprasījuma attiecību. 2005. gada 1. janvāris ieviesīs skaidrību šajā jautājumā. Patiesībā ir tikai divas iespējas. Ja īres griesti tiks saglabāti, tad Latvijā tiks saglabāta šī totalitārā režīma pazīme, namīpašnieki tiks diskriminēti arī turpmāk un tiks bremzēta īres namu būvniecība, ar laiku izraisot dzīvokļu deficītu. Īres griestu atcelšanas gadījumā šajā sfērā būtu beidzot ieviesta taisnīga politika, namīpašnieki netiktu diskriminēti, viņi noteiktu dabisko piedāvājuma un pieprasījuma tirgus cenu, tiktu veicināta namu renovācija, kā arī topošajiem namīpašniekiem būtu motivācija celt jaunus namus un gūt peļņu. Ieguvēji būtu ne tikai namīpašnieki, bet gan visa sabiedrība kopumā. Nami tiktu atjaunoti, īrnieki būtu apmierināti un skaidri redzētu, par ko viņi maksā šo īri, pilsētas izskatītos glītākas, tiktu celts vairāk jaunu ēku, tādejādi gan celtniekiem, gan remonta darbu veicējiem būtu vairāk darba, iekšzemes kopproduktam būtu pieaugums.

Tomēr īres griestu atcelšanas politikai ir pretinieki, kuri nespēj saskatīt īres griestu ilgākā laika periodā izraisītās sekas. Tiek apgalvots, ka tādejādi, aizliedzot īres maksas paaugstināšanu, valdība aizsargā īrniekus no izspiešanas un izmantošanas, nenodarot lielu ļaunumu namīpašniekiem un nekaitējot jaunai būvniecībai.

Šis arguments ir nepietiekams. Netiek pievērsta uzmanība tūlītējām sekām. Ja namīpašniekiem ir atļauts paaugstināt īres maksu, lai atspoguļotu naudas inflāciju un piedāvājuma un pieprasījuma patiesos apstākļus, tad individuālie īrnieki taupīs, aizņemot mazāk apdzīvojamās platības. Tas ļaus dalīties akomodācijā arī ar citiem. Tikpat liels mitekļu daudzums dos pajumti vairāk cilvēkiem tik ilgi, kamēr dzīvokļu deficīts tiks novērsts.

Īres maksas kontrole iedrošina izšķērdīgu vietas izmantošanu. Tā diskriminē cilvēkus, kuri jau apdzīvo mājas vai dzīvokļus noteiktā reģionā vai pilsētā, bet iedrošina tos, kuri dzīvo ārpus pilsētas. Atļauja īres maksai augt līdz brīvā tirgus līmenim dotu visiem esošajiem un topošajiem īrniekiem vienādas iespējas uz dzīvojamo platību. Naudas inflācijas vai dzīvokļu deficīta apstākļos īres maksa pieaugtu atšķirībā no gadījuma, kad namīpašniekiem nebūtu ļauts noteikt pārdevēja cenu un viņiem būtu jāpieņem augstākā īrnieku piedāvātā cena.

Īres maksas kontroles sekas pasliktinās līdz ar īres maksas kontroles turpināšanos. Netiek celti jauni dzīvokļi, jo celšanai nav motivācijas. Pieaugot būvniecības izmaksām (bieži vien inflācijas rezultātā), iepriekšējais īres maksas līmenis vairs nenesīs peļņu. Kad valdība to beidzot atzīst un atbrīvo jaunos dzīvokļus no īres maksas kontroles, tik un tā nav tik liels stimuls celt jaunas ēkas, kā tas būtu gadījumā, ja arī vecajām ēkām nebūtu īres maksas kontroles. Atkarībā no naudas vērtības krišanās apjoma, kopš vecās īres maksas tika likumīgi iesaldētas, jauno dzīvokļu īres maksa varētu būt pat 10 vai 20 reizes augstāka nekā īres maksa par atbilstošu platību vecajos dzīvokļos (tā patiešām notika, piemēram, Francijā pēc 2. pasaules kara). Šādos apstākļos esošie īrnieki vecajās mājās pret pārvākšanos attieksies negribīgi neatkarīgi no viņu ģimeņu pieauguma vai esošās akomodācijas nolietojuma.

Pasargāti no īres maksas paaugstināšanās veco māju zemās īres maksas dēļ, īrnieki, kuri tajās mitinās, tiek iedrošināti izšķērdīgi izmantot platību neatkarīgi no tā, vai viņu ģimenes locekļu skaits ir palielinājies vai nē. Tas izraisa tūlītēju pieprasījumu pēc salīdzinoši jaunām ēkām. Tādēļ ir tieksme no īrniekiem sākumā prasīt lielāku īres maksu nekā tā būtu pilnīgi brīvā tirgū.

Tomēr tas neietekmēs jauno dzīvokļu celtniecību. Eksistējošo daudzdzīvokļu māju īpašniekiem, atklājot samazinājušos peļņu vai pat zaudējumus vecajos dzīvokļos, būs mazāk līdzekļu, ko ieguldīt jaunajās būvēs. Turklāt viņi vai arī jauni investori varētu bīties, ka valdība jebkurā laikā var atrast ieganstu noteikt īres maksas kontroli arī jaunajām mājām, kā nereti arī notiek.

Dzīvokļu apsaimniekošanas situācija var pasliktināties arī citos veidos. Eksistējot īres maksas kontrolei, namīpašniekiem nebūs motivācijas rekonstruēt dzīvokļus vai veikt tajos citus uzlabojumus. Patiesībā, kad īres maksas kontrole ir uzkrītoši nereālistiska un nospiedoša, namīpašnieki pat neuzturēs izīrējamos dzīvokļus vai mājas apmierinošā stāvoklī. Viņiem ne tikai nebūs motivācijas kaut ko uzlabot, bet nebūs arī līdzekļu, par ko to izdarīt. Īres maksas kontroles likumi rada nelabvēlīgu attieksmi pret namīpašniekiem, kuri ir spiesti saņemt minimālos ieņēmumus vai pat ciest zaudējumus, bet īrnieki sūdzas par namīpašnieka neuzņēmību veikt remontu.

Nākamais likumdevēju iestāžu solis, rīkojoties politiska spiediena un neskaidru ekonomisko ideju iespaidā, ir atcelt īres maksas kontroli „luksusa” dzīvokļiem, atstājot to zemas vai vidējas šķiras dzīvokļiem. Arguments ir tāds, ka bagāti īrnieki var atļauties maksāt augstāku īres maksu, bet nabadzīgie nevar.

Tomēr šīs diskriminējošās politikas ilglaicīgās sekas būs tieši pretējas tām, kādas bija iecerējuši šīs politikas atbalstītāji. „Luksusa” dzīvokļu celtnieki un īpašnieki tiek atbalstīti, bet „zemas īres maksas dzīvokļu” celtnieki un īpašnieki tiek demotivēti. Pirmajiem ir visas iespējas peļņu palielināt tik, cik to ļauj pieprasījuma un piedāvājuma apstākļi, bet pēdējiem nav ne stimula, ne kapitāla uzcelt vairāk „zemas īres maksas māju”.

Rezultāts ir atbalsts „luksusa” dzīvokļu remontam un rekonstruēšanai, kā arī tieksme visām jaunajām ēkām tikt pārvērstām par „luksusa” dzīvokļiem. Nav nekāda stimula celt „zemas īres maksas mājas” vai uzturēt jau esošās „zemas īres maksas mājas” labā stāvoklī. Tādejādi akomodācija zemu ienākumu cilvēku grupai kvalitātes ziņā pasliktināsies un nebūs arī pieauguma kvantitātē. Vietās, kur pieaug cilvēku skaits, kuriem ir zemi ienākumi, akomodācijas nolietošanās un deficīts palielināsies. Tas var sasniegt punktu, kad daudzi namīpašnieki ne tikai negūs peļņu, bet arī saskarsies ar pieaugošiem un neizbēgamiem zaudējumiem. Viņi pat var atskārst, ka savu īpašumu nav iespējams pat atdāvināt kādam. Viņi var šo īpašumu vienkārši atstāt un pazust, lai viņiem nebūtu jāmaksā nodoklis, ar ko viņu īpašums ir aplikts. Kad īpašnieki pārtrauc nodrošināt apkuri un citus pamatpakalpojumus, īrnieki ir spiesti pamest savus dzīvokļus. Aizvien lielākas apkārtnes kļūst par graustu rajoniem. Pēdējos gados Ņujorkā tas ir kļuvis par ierastu skatu- pamestu dzīvokļu kvartāli ar izsistiem logiem vai aizsisti ar dēļiem, lai izvairītos no turpmākiem vandālismiem. Aizvien biežāka kļūst ļaunprātīga dedzināšana, un aizdomās tiek turēti paši īpašnieki. Vai tiešām mūsu valdība necenšas saskatīt to, ka līdzīga situācija, saglabājot īres cenu griestus, var izveidoties arī Latvijā? Nami noveco, bet salīdzinoši maz tiek darīts, lai tos atjaunotu. Maskavas rajons ir pārvērties par graustu rajonu, situācija pasliktinās. Tiek ierobežota arī jaunu māju celtniecība Latvijā, jo tas vienkārši nav tik izdevīgi, kā varētu būt bez īres cenu griestiem.

Turpmākas sekas ir valsts ieņēmumu erozija sakarā ar to, ka īpašuma vērtības pamats nodokļiem turpina sarukt. Pilsētas ieslīgst nabadzībā un nevar turpināt nodrošināt pamatpakalpojumus.

Kad šīs sekas kļūst tik skaidras, nav apliecinājuma no īres maksas kontroles ieviesēju puses, ka viņi ir rupji kļūdījušies. Tā vietā viņi apsūdz kapitālistisko sistēmu. Viņi apgalvo, ka privātuzņēmumi atkal cietuši neveiksmi un nemāk veikt savu darbu. Tādēļ viņi apgalvo, ka valstij ir jāiejaucas un jāuzceļ „zemas īres maksas mājas”.

Šīs ir bijušas vispārējas sekas gandrīz katrā valstī, kas bijusi iesaistīta 2. pasaules karā vai ieviesušas īres maksas kontroli centienos izlīdzināt naudas inflāciju.

Pieņemsim, ka valdība uz nodokļu maksātāju rēķina uzsāk milzīgu dzīvokļu nodrošināšanas programmu. Mājas tiek izīrētas par cenu, kas nesedz būvēšanas un ekspluatācijas izmaksas. Tipisks valdības pasākums ir ikgadēju subsīdiju maksāšana vai nu tieši īrniekiem kā zemāka īres maksa, vai valsts dzīvokļu nodrošināšanas celtniekiem un pārvaldniekiem. Lai arī kāda būtu nominālā vienošanās, īrniekus jaunajās mājās uztur pārējie iedzīvotāji- nodokļu maksātāji- un netieši palīdz apmaksāt daļu īres. Šī favorītisma politiskās iespējas ir pārāk skaidras, lai tās vēl vairāk izceltu. Tiek izveidota sabiedriskās domas ietekmēšanas grupa, kas tic, ka nodokļu maksātāji šīs subsīdijas „ir parādā”. Vēl viens neatgriezenisks solis ir sperts pretī pilnīgai „Labklājības Valstij”.

Kuriozākā īres maksas kontroles ironija ir, jo nereālāka, drakoniskāka un netaisnīgāka tā ir, jo dedzīgāki ir politiskie argumenti tās turpināšanai. Ja likumīgi noteiktā īres maksa ir vidēji 95% no tās, kāda tā ir brīvajā tirgū, un namīpašniekiem tiek nodarīta tikai maza netaisnība, nav nekādu argumentētu politisku iebildumu šo īres maksas kontroli atcelt. Bet, ja valūtas inflācija ir bijusi tik liela vai arī īres maksas kontroles likumi tik represīvi un nesaudzīgi, ka noteiktā īres maksa sastāda tikai 10% no tās, kāda tā būtu brīvajā tirgū, un namīpašniekiem tiek nodarīta milzīga netaisnība, pret tiem „ļaundariem”, kuri grib atcelt kontroli un piespiest īrniekus maksāt ekonomisku īri, izcelsies milzīgi protesti. Arguments tiek nostādīts tā, ka tas būtu neizsakāmi cietsirdīgi un nesaprātīgi likt īrniekiem maksāt tik negaidīti lielu īres maksu. Tādā gadījumā īres maksas kontroles pretinieki ir spiesti piekāpties un atzīt, ka kontroles atcelšanai ir jābūt saudzīgam, pakāpeniskam un pagarinātam procesam. Tikai dažiem īres maksas kontroles pretiniekiem ir politiska drosme un ekonomiskas izpratnes spējas šādos apstākļos prasīt šo pakāpenisko kontroles atcelšanu. Kopumā, jo nereālāka un netaisnīgāka ir šī īres maksas kontrole, jo grūtāk ir politiski tikt no tās vaļā. Daudzās valstīs gadiem ilgi pēc īres maksas kontroles atcelšanas tiek saglabātas citas graujošas īres maksas kontroles formas.

Politiskās atrunas, kas tiek paustas īres maksas kontroles turpināšanai, zaudē ticamību. Likums reizēm paredz, ka īres maksu drīkst paaugstināt, kad „vakanto vietu” koeficients pārsniedz noteiktu skaitli. Varas pārstāvji, kuri ir par īres maksas kontroles saglabāšanu, aizvien ar triumfu norāda, ka „vakanto vietu” koeficients šo skaitli vēl nav sasniedzis (bet, protams, ka nav, cilvēki tiek apmuļķoti). Pats fakts, ka likumīgā īres maksa tik ļoti tiek turēta zem tirgus īres maksas, mākslīgi palielina pieprasījumu pēc izīrējamās platības, tajā pašā laikā bremzējot jebkādu piedāvājuma pieaugumu. Jo zemāk īres maksas griesti tiek nolaisti, jo stabilāks ir fakts, ka izīrējamu māju un dzīvokļu deficīts turpināsies.

Saglabājot īres cenu griestus, valdība būtībā diskriminē namīpašniekus, liekot viņiem subsidēt savus īrniekus. Protams, ka īrnieki ir apmierināti ar šādu politiku, jo viņiem nav jāmaksā piedāvājuma un pieprasījuma brīvā tirgus apstākļos veidotā cena, bet gan cena, kas ir zem brīvā tirgus cenas. Iespējams, ka kādam liekas, ka tā tiek pasargāti īrnieki no „izlikšanas uz ielas”. Tomēr neviens nepadomā par to, ka namīpašnieki, ciešot zaudējumus, var vienkārši pamest savus namus, nenodrošinot īrniekus ne ar elektrību, ne ūdeni, ne apkuri. Vai šajā gadījumā īrnieki „nepaliek uz ielas”? Īres griestu atcelšanas pretarguments- „daudzi īrnieki paliks uz ielas”- manuprāt, ir galīgi aplams. Atceļot īres griestus, apdzīvojamā platība tiks ekonomiskāk izmantota, bet tie, kuri vairs nevarēs atļauties namīpašnieka noteikto īres maksu, vienkārši pārvāksies uz dzīvi mazāk elitārā rajonā, kur tiek prasīta viņu ienākumiem atbilstoša īres maksa. Ja valdība vēlas palīdzēt nabadzīgajiem īrniekiem, tad ir jāizsniedz subsīdijas no valsts budžeta. Tādā gadījumā šajā subsidēšanā piedalās visi nodokļu maksātāji. Pašreizējā situācijā, eksistējot īres cenu griestiem, šos īrniekus subsidē namīpašnieki. Vai tā nav likumīga namīpašnieku apzagšana? Vai ierosinājums pacelt cenu griestus līdz 1Ls par kvadrātmetru attiecībā uz namīpašnieku gadījumā nenozīmē: ”Mēs jūs tagad apzagsim nedaudz mazāk”? Ja namīpašnieki piekritīs šādam ierosinājumam, īres griesti pastāvēs vēl 30 un vairāk gadus, bet brīvais tirgus joprojām būs ierobežots. Ja mēs ierobežojam brīvo tirgu Latvijā, tad kāpēc cenu griesti netiek noteikti arī kādām citām precēm, piemēram, benzīnam? Autobraucēji taču jāaizsargā, bet naftas kompānijas jau tā ir bagātas- tās varēs atļauties subsidēt autobraucējus. Būtībā, eksistējot šādai brīvā tirgus ierobežošanai kādā vienā sfērā (mūsu gadījumā nekustāmā īpašuma tirgū), pasargāta no līdzīgas diskriminējošas cenu politikas nav neviena industrija. Naftas kompānijas nav pasargātas, ka kādu dienu valdība noteiks cenu griestus benzīnam, lai pasargātu „nabadzīgos” autobraucējus. Arī apģērbu industrija nav pasargāta no cenu diskriminācijas, jo pašiem nabadzīgākajiem taču arī ir jāģērbjas, tāpēc valdība var noteikt šādu diskriminējošu politiku arī šajā sfērā. Tas pats attiecināms gan uz izklaides industriju, gan alkohola industriju, gan pārtikas industriju, gan arī daudzām citām industrijām. Ja valdības mērķis ir palīdzēt nabadzīgajiem uz bagāto rēķina, tad mūsu „draugiem” birokrātiem algas būtu jāsamazina vismaz par 50% un jāierobežo arī viņu brīvība. Protams, ja eksistē vienlīdzības princips, tad viņiem ir jāpiekrīt par šādu algu strādāt iepriekšējais darbs, tāpat kā namīpašnieki, kuri, saņemot zemu īres maksu, nevar pamest savas mājas un ir spiesti pieņemt šādus apstākļus.

Tiklīdz valdība atskārš, ka kādā industrijā cenas kļūst „negodīgas” vai „pārāk augstas”, tā var noteikt cenu griestus. Šāda valdības iejaukšanās brīvajā tirgū nav pieļaujama. Tieši tāpēc mums ir nepieciešams kaut ko darīt, nevis vienaldzīgi palikt malā un noraudzīties uz to visu, domājot: ”Mani jau tas neskar!” Ja šāda diskriminējoša taktika pastāv, tā var ar laiku skart ikvienu no mums. Tāpēc ir jāapvieno spēki un jāatver acis tiem politiķiem, kuri pastāv uz cenu griestu saglabāšanu un tādejādi brīvā tirgus ierobežošanu. Ja viņi jūt, ka sabiedrībā valda vienaldzība un visi akli paļaujas uz tautas ievēlētajiem valstsvīriem, viņi pieņems tādus likumus, kas ir izdevīgi nevis tautai, bet viņiem pašiem. Mēs visi droši vien atceramies „mīļo”, „jauko” un „labsirdīgo” britu dakteri Haroldu Šipmanu (Harold Shipman) jeb Dr. Death (doktors „Nāve”), kurš strādāja „tautas labā” un „ārstēja” cilvēkus. Beigās izrādījās, ka viņš ir maniakāls slepkava, kurš laika posmā no 1975. līdz 1998. gadam lēnām un slepeni nogalināja vairāk nekā 215 savus pacientus. Īres griestu jautājumā tos politiķus, kuri atbalsta īres griestu saglabāšanu, mēs varam pielīdzināt šim dakterim Šipmanam, bet viņu atbalstīto politiku- Šipmana izmantotajai slepkavības stratēģijai, sazāļojot savus pacientus. Šajā gadījumā šie „upuri” ir namīpašnieki, kuri tiek lēnām un mērķtiecīgi „nozāļoti”. Bet, ja cieš namīpašnieki, cieš un cietīs arī paši īrnieki, kuru „labā” šī namīpašnieku „nozāļošanas” politika darbojas. Tomēr, kā mēs zinām, Šipmana kungs tika atmaskots, apcietināts un vēlāk savā kamerā pakārās. Arī šādai namīpašnieku diskriminējošai politikai agrāk vai vēlāk pienāks gals. Mēs esam ieinteresēti, lai šis gals pienāktu ātrāk. Tāpēc ir jāapvieno spēki un jācīnās pret šo muļķīgo politiku!

Netaisnība, kas jāpiedzīvo namīpašniekiem, ir neiedomājama. Atkārtoti uzsverot, viņi bieži vien ir spiesti subsidēt daļu no īres maksas, ko maksā viņu īrnieki, uz pašu peļņas rēķina. Subsidētie īrnieki nereti ir pat bagātāki nekā viņu namīpašnieks, kurš ir spiests pieņemt, ka tikai īres griestu atcelšanas gadījumā viņš varētu gūt tirgus peļņu. Politiķi to ignorē. Cilvēki citās biznesa nozarēs, kuri atbalsta īres maksas kontroles uzspiešanu un saglabāšanu, neaizdomājas tiktāl, ka viņiem pašiem ar nodokļu palīdzību jāuzņemas daļa īrnieku subsidēšanas. Viss šis slogs guļas uz vienas mazas cilvēku grupas- namīpašnieku- pleciem, turklāt tā var tikt uzskatīta par neveiksmi, ka viņiem pieder izīrējamas mājas un dzīvokļi. Daudzi cilvēki, kuri citkārt būtu varējuši kļūt par piedienīgu īres namu īpašniekiem, kļūst vienkārši par vecu graustu īpašniekiem.

Kad neracionālas cenu kontroles tiek uzliktas tādām tūlītējas lietošanas precēm kā, piemēram, maizei, maiznieki var vienkārši atteikties turpināt tās cepšanu un pārdošanu. Trūkums uzreiz kļūst acīmredzams, un politiķi ir vai nu spiesti cenas griestus pacelt, vai tos anulēt. Bet dzīvesvietas gadījumā tas ir ilgstošs process. Var gadīties, ka paiet vairāki gadi līdz īrnieki sāk just jaunu ēku celšanas neatbalstīšanas sekas. Var paiet vēl ilgāks laika periods līdz viņi sapratīs, ka māju nepietiekamība un nolietošanās ir tiešas īres maksas kontroles rezultāts. Tikmēr, kamēr namīpašnieki nesaņem nekādu peļņu virs nodokļu un ķīlu procentiem, liekas, ka viņiem nav citas izejas, kā turpināt pārvaldīt un izīrēt savu īpašumu. Politiķi, atceroties, ka īrniekiem kopumā ir vairāk balsu nekā namīpašniekiem, ciniski turpina ieviesto īres maksas kontroli pat ilgi pēc tam, kad bijuši spiesti atteikties no vispārējām cenu kontrolēm.

Īres maksas kontroles problēmu pamatā ir tie, kuri apsvēruši tikai tās iedomātos īsa laika perioda radītos labumus kādai konkrētai iedzīvotāju grupai. Bet, ja apsver garākā periodā radīto seku ietekmi uz ikvienu iedzīvotāju, ieskaitot arī pašus īrniekus, mēs apzināmies, ka īres maksas kontrole ir ne tikai nesekmīga, bet pat postoša. Jo kategoriskāka tā ir un jo ilgāk darbojas, jo lielāku postu tā nodara sabiedrībai. Tas ir jāsaprot katram Latvijas pilsonim, vienalga, vai viņš būtu īrnieks, namīpašnieks vai vienkāršs nodokļu maksātājs. Ir cilvēki, kuri ir gatavi cīnīties pret šo absurdo īres cenu griestu politiku. Nestāvēsim malā un nenoraudzīsimies, kā tiek apzagti namīpašnieki vai pat kā tiekam apzagti mēs paši! Rīkosimies tā, kā visai sabiedrībai un valsts ekonomikai būtu labāk, bet to nav iespējams izdarīt, pastāvot tādām brīvā tirgus un ekonomiskās attīstības bremzējošām politikām kā īres maksas kontrole. Atvērsim acis un beidzot sapratīsim, kas ir tās lietas, kas nes labumu katram no mums un tādejādi arī visai valstij kopumā. Šai un citām līdzīgām politikām ir jādara gals, jo tikai mēs paši varam ietekmēt savu un valsts labklājību. Ja kādam pēc šī raksta izlasīšanas vēl radās šaubas par īres griestu politikas bezjēdzīgumu un absurdumu, tad to var saukt par ekonomisku „tuvredzību” vai vienkārši nevēlēšanos redzēt to, kas ir acīmredzams.